Piedalījos virsrakstā minētajā.
Tas notiek Siguldā, deklarētais mērķis - apvienot velosipēdu cienītājus Latvijā (kas ir saprotams no nosaukuma). Brauciens notika jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pašreizējais - tradīcijas atjaunošana 1995. gadā. Tas ir masveidīgākais velopasākums Latvijā.
Es pirmo reizi piedalījos velosacensībās, man viss bija liels brīnums, tāpēc rakstīšu, kā parasti, no provinciāļa skatupunkta.
Mēs atbraucām uz Rīgu jau sestdien, jo tur notika laikmetīgās mākslas forums Baltā nakts 2010. Tas arī ir masveida pasākums, kas notika dažādās Rīgas vietās, no 12 dienā sestdien līdz 6 rītā svētdien. Ļoti neveiksmīgi sakrita ar Vienības braucienu (mums neveiksmīgi). Acīmredzot, šo abu pasākumu auditorija īpaši nepārklājas, tāpēc organizatori neiespringa, lai gan gan viens, gan otrs - ievērojami notikumi Latvijas sabiedriskajā dzīvē.
Tā nu Baltās nakts ietvaros izdevās aiziet tikai uz pazīstamā mākslas arteļa "Orbīta" (krievvalodīgā) performanci, fočeņu izstādi Dirty Deal Cafe, kā arī drūmi pastāvēt ārpusē pie Anglikāņu baznīcas, jo iekšā vairs neielīdām - pārāk daudz tautas. Žēl, jo mūziķus tur nodrošināja mūsu mīļais Skaņu mežs.
Fočenes bija bildētas ar "polaroīdu" un mani neiespaidoja (izņemot vienu, ar sliedēm).
"Orbīta" gan uzstājās salīdzinoši neslikti, darbība mijās ar pārdomām Griškovca garā (bet ar savu raksturu un stilu) un saputrota verlībra raidīšanu no kastes. No kastes - burtiskā nozīmē, cilvēks sēdēja kastē, piespiedis seju pie stikla, un murmināja mikrofonā. Tas viss ar projektoru tika translēts uz liela ekrāna, turklāt ar latviešu subtitriem. Moments jautrs. Pati Dirty Deal Cafe atrodas netālu no tirgus, ēkās ar nosaukumu Spīķeri, un ir vieta hipsteriem un indī kidiem, cik nu es varu spriest.
Blakus kafejnīcai bija pašdarināto lietu izstāde-pārdošana, adīšana mūzikas pavadījumā jaunajām māmiņām, un vēl kaut kādas performances, kur viss bija piebāzts un mēs tur netikām.
Nakšņot mēs devāmies ar pēdējo mikriņu 23.00, turklāt pieturā es netīšām apčakarēju čupu cilvēku, pasakot, ka pēdējais autobuss vēl atbrauks, vēlāk, pēc īpašā svētku saraksta. Ne tur paskatījos mājaslapā, nožēloju.
Apgulāmies vienos naktī, piecēlāmies 7, bet 8.20 ripojām ar veļikiem uz Siguldu. GPS noderēja, kaut arī ceļš bija vienkāršs, vietām norāžu nebija.
No Rīgas līdz Siguldai ir gandrīz 60 km. Kāda velna pēc mēs pērāmies tādu distanci tieši pirms ātruma brauciena - to jūs paprasiet pankam.
Jebkurā gadījumā, tikām galā žigli, kaut kur pa 2.40, vai pat ātrāk. Pa ceļam apdzinām kaut kādus bērnus un opīšus, kuri arī turp devās. Vēl palīdzējām vīram uzpumpēt riepu, jo pumpis Statoilā nedarbojās. Kaut kā pārāk bieži tie ir salauzti. Labi vismaz, ka tie vispār ir. Lai gan pēc tam, kad panks nopirka kruto pumpi, nepieciešamība pēc Statoila samazinājās.
Asfalts svaigs, Navigon proga aifonā vēl nezināja šo ceļu.
Nokļuvām mēs ar laika rezervi, kas ir labi, jo izbraukt līdz reģistrācijai starp vairākiem tūkstošiem dalībnieku nav vienkārši. Reģistrācija uztaisīta saprātīgi: uz katru burtu vai vairākiem sava rinda un meitenes, kas izsniedz aploksnes. Aploksnē karte, numurs ar RFID čipu, pāris brošūriņu un taloniņš ēšanai. Vēl iedeva mazu šokolādīti. Saprot no pareizas sacensību organizācijas!
Numurs man trāpījās 4950, bet vispār Tautas brauciena numuri, kurā es piedalījos, sākās no 2000. Tas ir, teorētiski es startēju kaut kur trešajā tūkstotī. Praktiski, drīzāk otrajā.
Nākamajā daļā lasiet par pašu braucienu un maniem iespaidiem no tā.
Lūk, starp citu, karte
Skatīt Sigulda Vienibas Brauciens lielākā kartē